Novērtējot Ceļojumu

Novecošana bija kaut kas tāds, par ko es vienmēr dzirdēju savas ģimenes sievietes runājam. Viņi apsprieda, cik šausmīgas bija “pārmaiņas”, un teica, ka dzīve vairs nekad nebūs tāda, kā bija. Tā vienmēr bija ļoti skumja un sarūgtinoša tēma.

Kļūstot vecākam, sāku baidīties, kas notiks, kad sasniegšu šo dzīves posmu. Es domāju, kā es vispār varēšu zināt, kad tas notiks ar mani.



Novērtējot Ceļojumu

Gadu gaitā es vienmēr esmu gaidījusi, ka novecošu, jo tas nozīmēja, ka vairs nebūšu jaunākā sieviete savā ģimenē. Mani pat varētu uztvert nopietnāk!

Skatoties, kā mani draugi un ģimene cīnās ar 30, 40, 50 un 60 gadu vecumu, es sapratu, ka es nejūtu nekādas satrauktas, ko viņi piedzīvoja.

Biju pateicīga, ka esmu vesela un dzīva. Es novērtēju visu to pagrieziena punktu sasniegšanu, kas daudziem manā ģimenē nebija. Katrai desmitgadei ejot, es atklāju, ka esmu laimīgāks un vairāk saskaņots ar sevi, nekā jebkad agrāk.

Sevis pieņemšanas atrašana

Es sāku atklāt par sevi lietas, kuras nekad nebiju zinājis – lietas, kas bija daļa no manis, bet kurām nekad nebija ļauts attīstīties.

Lēnām sāku saprast, ka man ir svarīgi pieņemt un novērtēt savu patieso dabu. Es sāku saprast, ka svarīgāk ir būt patiesam pret sevi, nevis mēģināt izpatikt citiem.

Laiks lido

Gadi paiet tik ātri. Kad jūs strādājat un veidojat ģimeni, jūs gandrīz nezināt, kur paiet laiks.

Es tik tikko atceros, ka man palika 30 vai 40. Sasniegt 50 bija savādāk, taču ne tādu iemeslu dēļ, kādus jūs varētu gaidīt. Man bija nopietns veselības stāvoklis, kas lika man apstāties un pārvērtēt savu virzienu.

Tas bija aptuveni tajā laikā, kad es sāku atcerēties visus stāstus par to, kā pārmaiņas būs beigu sākums. Kaut kā šī koncepcija vienkārši nešķita pareiza, un es negrasījos tik viegli padoties.

Svētki mainīja manu dzīvi

Man bija paveicies, ka šajā dzīves posmā man ir ļoti saprotošs ārsts. Viņa teica, ka neļaus man atgriezties darbā, kamēr nebūšu paņēmis kārtīgu atvaļinājumu – ārpus valsts. Viņa zināja, ka, ja es būtu kaut kur netālu no savas uzņēmējdarbības vietas, es turpinātu strādāt. Viņai bija taisnība.

Es pat neapzinājos, cik viss ir kļuvis slikti, līdz man nācās nobraukt no lauku ceļa Eiropā, jo es tik stipri raudāju.

Tas ceļojums mainīja manu dzīvi uz visiem laikiem. Es pēkšņi sapratu, ka tagad esmu vecākā sieviete, kas joprojām ir dzīva manā ģimenē. Es arī sapratu, ka, ja turpināšu iet tā, kā biju, es vairs ilgi nebūšu vecākais.

Laiks parūpēties par mani

Bija pienācis laiks beidzot izvirzīt sevi pirmajā vietā, un, tiklīdz es sāku izturēties pret sevi ar mīlestību un laipnību, es ļoti ātri kļuvu izlutināts.


Pēkšņi man nebija tolerances būt nelaimīgam vai nepiepildītam. Es meklēju visus iespējamos resursus, lai uzzinātu, kā orientēties pa šo jauno ceļu.


Es smēlos spēku un uzmundrinājumu no citām sievietēm. Šķita, ka nav daudz jāprasa. Es tikai gribēju būt laimīga.

Pārmaiņas sākas

50 gadu vecumā kaut kas dziļi mainījās manī. Es pēkšņi biju tik pateicīga par visu, kas manā dzīvē bija, un patiesi visu novērtēju. Beidzot es sapratu, cik brīnišķīga bija mana dzīve.

Ironiski, ka tieši šajā pieņemšanas brīdī mana dzīve sāka mainīties tādos veidos, kādus es pat iedomāties nevarēju.


Likās, jo pateicīgāka es biju, jo vairāk man vajadzēja būt pateicīgai. Mana dzīve kļuva tikai labāka un labāka.


Pa ceļam es atklāju citas sievietes, kuras piedzīvoja šo pašu metamorfozi. Bija fantastiski apzināties, ka tas nebija tikai nejaušs notikums – tā bija mana jaunā dzīve!

Tagad, tikko pēc 60 gadu sasniegšanas, esmu priecīgs redzēt, ko šīs jaunās pārmaiņas nesīs. Lai vai kā, es zinu, ka labākie gadi vēl tikai priekšā!

Kādas ziņas jūs saņēmāt no ģimenes locekļiem par novecošanu? Vai jums bija pieredze, kas mainīja jūsu skatījumu uz novecošanas procesu? Lūdzu, pievienojieties sarunai un dalieties savā stāstā.