Vai vecums ir patiesais vaininieks mūsu neredzamības sajūtā?

Sajūta 'neredzama' ir izplatīta sūdzība starp tiem no mums, kuri ir 60 gadus veci un vecāki. Kad sieviete jūtas neredzama, tas ir tāpēc, ka viņa nesaņem no citiem atbildes, ko viņa vēlas.

Agrāk viņai, iespējams, bija viegli sasniegt vēlamo atbildi. Tā kā, viņasprāt, vienīgais, kas ir mainījies, ir viņas vecums, viņai ir dabiski pieņemt, ka vecums ir viņas neredzamības cēlonis. Bet vai tiešām?



Vai vecums ir patiesais vaininieks mūsu neredzamības sajūtā?

Kā būtu, ja vecums nebūtu mūsu neredzamības sajūtas patiesais cēlonis? Vai tā nebūtu brīnišķīga lieta? Jo tad mēs varētu to salabot!

Es uzskatu, ka vecums, ja tas vispār ir faktors, ir ļoti mazsvarīgs spēlētājs neredzamības sajūtas cēlonis. Mēs esam sarežģītas būtnes, un dinamika starp cilvēkiem ir sarežģīta un to ietekmē daudzi faktori.

Tas, kā mēs uztveram notiekošo jebkurā konkrētā situācijā, lielā mērā ir balstīts uz mūsu pašu aizspriedumiem un personīgajām perspektīvām. Turklāt tas, kā mēs reaģējam uz konkrēto situāciju, var noteikt tās iznākumu, un mūsu atbildes ir pilnībā mūsu kontrolē!

Es noteikti zinu, ka neredzamības sajūtu var kliedēt, veicot dažas salīdzinoši nelielas izmaiņas mūsu domāšanā un uzvedībā.

Ja jums ir spēle, dodieties piedzīvojumu braucienā pa neredzamības miglu un izdomāsim, kā padarīt šīs neērtās sajūtas par 'puf!' un iztvaicē plānā gaisā.

Tāpat kā migla, neredzamības sajūtas pārņem mūs un ieskauj tik blīvā miglā, ka mēs pat neredzam savas rokas sev priekšā. Tikai ieslēdzot miglas lukturus, mēs varam redzēt miglu cauri un tālāk.

Ar ieslēgtiem miglas lukturiem mēs saprotam, ka neesam lemti uz visiem laikiem iestrēgt neredzamības miglā. Mēs redzam, ka ir izeja, izmantojot savu prātu, gudrību un nedaudz radošuma.

Šeit ir četras taktikas, kas var uzreiz iztvaikot neredzamības sajūtu.

Atzīstiet, ka neredzamība ir tikai sajūta

Vispirms jāatzīst, ka neredzamība ir tikai sajūta. Acīmredzot mēs patiesībā nekļūstam neredzami! Mēs vienkārši jūtam, ka neizraisām tādu pašu reakciju no cilvēkiem.

Citu nepārvarama reakcija, kad mēs sagaidām vairāk, var likt mums justies maziem un nenovērtētiem līdz vietai, kur mēs uzskatām, ka cilvēki pat nepamana, ka esam klāt. (Iezīmē neredzamības sajūtu un sīkas vijoles.)

Izmantojiet mūsu domas, lai mainītu mūsu jūtas

Galu galā jūtas ir tikai jūtas. Tie nav patiesība, un tie nav iecirsti akmenī. Jūtas ir kaļamas. Mums ir spēks mainīt savas jūtas un līdz ar to arī mūsu pieredzes kvalitāti un raksturu pasaulē.

Mani nebeidz pārsteigt, ka mēs varam mainīt to, kā jūtamies, vienkārši mainot to, par ko domājam. Vienkārša mūsu perspektīvas maiņa var radīt brīnumus. Mainot to, kā mēs skatāmies uz situāciju un savu un citu lomu tajā, mēs varam mainīt to, kā mēs jūtamies gan par situāciju, gan pret sevi.

Sjūzena dodas uz savu ārsta kabinetu, un jaunā, jaunā reģistrācijas darbiniece neskatās uz viņu, jo viņa īsā, bezemocionālā balsī jautā viņai informāciju.

Sjūzenai būtu bijis viegli justies gan rupji izturētai, gan neredzamai. Tā vietā Sjūzena izvēlējās situāciju novērtēt no bezpersoniskas perspektīvas.

Sūzena saprata, ka ierēdņa uzvedībai pret viņu nav nekāda sakara un tā noteikti nebija tīšs apvainojums vai atlaišana. Tā vietā tas bija darbinieces nepieciešamības žonglēt ar daudziem dažādiem uzdevumiem vienlaikus un justies satriektai jaunajā darbā.

Sjūzena pārņēma kontroli pār situāciju, izsakot laipnu piezīmi ierēdnim, kas lika jaunajai sievietei atslābt un uzsmaidīt Sjūzenai. Un, presto change-o! Sūzena vairs nejutās neredzama.

Mainiet mūsu cerības

Mēs nonākam katrā situācijā, gaidot, kā, mūsuprāt, citiem vajadzētu izturēties pret mums. Dažreiz ir jēga mainīt mūsu pašu cerības par to, kā citi izturēsies pret mums. Laika gaitā apstākļiem mainoties, var būt jāmainās arī mūsu cerībām.

Daudzus gadus Džoanna bija sava dārza kluba prezidente. Viņa bija pieradusi būt V.I.P. un atbildīgs par visiem svarīgākajiem lēmumiem. Līdz ar to viņas laiks un uzmanība vienmēr bija kluba biedru pieprasīta gan kluba sanāksmju laikā, gan ārpus kluba.

Kad viņa atkāpās no amata un tika ievēlēts jauns, daudz jaunāks prezidents, Džoanna redzēja, ka jaunais prezidents kļuva par vienmēr pieprasīto personu.

Kluba biedri vairs nelūdza Džoannas laiku un uzmanību. Džoanna sāka mazliet justies tā, it kā viņa būtu izlaista ganībās. Viņai tā bija milzīga korekcija. Ņemot vērā šo apstākļu maiņu, viņa varēja viegli ļauties pieaugošajai neredzamības sajūtai un vairs nav novērtēta vai svarīga.

Tā vietā viņa saprata, ka ir jāmaina viņas cerības pret kluba biedriem. Džoanna izvēlējās apzināties, ka, lai gan prasības prezidenta amatam vairs nebija viņas, kluba biedri joprojām viņu cienīja un novērtēja, taču viņiem nebija jālūdz viņas uzmanība, kā kādreiz.

Drīz Džoanna varēja priecāties par to, ka viņa tika uzņemta atpakaļ pulkā bez savas iepriekšējās prasīgās lomas nastas. Objektīvi analizējot situāciju un attiecīgi mainot savas cerības pret citiem kluba biedriem, viņa spēja novērst iespējamo neredzamības sajūtu.

Māciet cilvēkiem, kā pret mums izturēties

Mēs varam noteikt veidus, kā mijiedarboties ar citiem tādā veidā, kas izraisīs viņiem vēlamo atbildi. Mūsu mijiedarbība ar citiem ir dinamiska un var mainīties sirdsdarbības laikā. Vārds, skatiens, žests var izraisīt jaunas emocijas vienā acu mirklī. (Apbrīnojami, kā tas notiek!)

Ar savu uzvedību mums ir iespēja radīt citos jaunas domas un emocijas. Šis ir visspēcīgākais mūsu rīcībā esošais rīks.

Marijai ir ieradums likt citiem justies novērtētiem, un viņai patīk likt cilvēkiem smieties. Izturoties pret citiem tā, kā viņa vēlas, lai izturas pret viņu, viņa parasti saņem no citiem tādu attieksmi, kādu vēlas. Marija reti, ja vispār, jūtas neredzama, jo izvēlas to nedarīt.

Marija viegli un dabiski ar savu uzvedību parāda citiem, kā viņai patīk izturēties. Mācot ar piemēru, viņa spēj noteikt toni mijiedarbībai ar tiem, ar kuriem viņa saskaras.

Mūsu spējas ietekmēt mūsu pieredzi pasaulē ir bezgalīgas

Tas, cik lielā mērā mēs spējam pārvaldīt savas domas un uzvedību, nosaka mūsu spēju dzīvot pilnvērtīgi, sasniegt vēlamo vietu pasaulē un izraisīt atbildes no citiem, kas liek mums justies cienīgiem un novērtētiem.

Manā grāmatā vecums nav īstais vaininieks, kas izraisa neredzamības sajūtu. Mūsu pašu domas un uzvedība lielā mērā veicina mūsu ciešanu cēloni. Ar dažām smalkām pārmaiņām mūsu domāšanā , mēs varam izgaismot savas neredzamības sajūtas un likt tām iztvaikot ātrāk nekā saules stariem uz miglas.

Uzņemoties iniciatīvu mūsu mijiedarbībā ar citiem, mēs varam izveidot pamatu tam, kā mēs vēlamies, lai pret mums izturas, un novērst neredzamības miglas veidošanos ap mums.

Kādās situācijās jūtaties visaugstāk novērtēts? Kādus paņēmienus jūs izmantojat, lai kliedētu neredzamības sajūtas, kad tās rodas? Kāda taktika tev palīdz, lai šādas sajūtas nerastos? Lūdzu, dalieties ar saviem pieredzes padomiem tālāk.